Decembra sākumā mēs organizējām tiešsaistes semināru “Praktiska izglītības tehnoloģiju integrācija mācību procesā: metodes, piemēri, iespējas”, kura laikā kopā ar skolotājiem, metodiķiem un skolu vadības pārstāvjiem skatījāmies, kā tehnoloģijas var kļūt par reālu atbalstu ikdienas mācību darbam, nevis kārtējo slogu “ jau esošajai programmai. No savas puses mēs izcēlām to, kā uzsākt tehnoloģiju izmantošanu, ko ņemt vērā un devām arī dažādus piemērus.
Te atradīsiet semināra ierakstu un prezentāciju , kamēr zemāk rakstā esam izcēluši piecas galvenās atziņas, kas, mūsuprāt, noder ikvienam skolotājam, arī ja seminārā nebija iespēja piedalīties.
1. Sākam ar mācību mērķi nevis tehnoloģiju
Lai gan dažreiz tehnoloģijas pašas par var īstermiņā palīdzēt iemācīties caur zinātkāri un rotaļām, tomēr ilgtermiņā un klases formātā ir ļoti svarīgi, ka tās tiek pielietotas apzināti, lai tās radītu nepieciešamo efektu. Tās kļūst par izglītības tehnoloģijām tad, kad mēs tās izmantojam mērķtiecīgi, lai atbalstītu mācīšanos, skolēnu iesaisti un sasniegumus, nevis tāpēc, ka tas ir jādara.
Praktiskajā līmenī tas nozīmē: vispirms uzdodam sev jautājumu “ko tieši es gribu, lai skolēni šajā stundā saprot, apgūst vai iemācās darīt?”. Piemēram, saprast, kā ātrums un berze ietekmē kustību; ieraudzīt Pitagora teorēmu kā attāluma aprēķinu, nevis tikai formulu; nostiprināt reizināšanas tabulu; atkārtot valodas likumu vai vēstures faktus.
Tikai tad izvēlamies rīku – Sphero, LEGO SPIKE, Blue-Bot, Ozobot, interaktīvo tāfeli, digitālu platformu u.c. – un izlemjam, kurā stundas brīdī tas vislabāk noderēs: ievadā, izpētē, nostiprināšanā vai refleksijā. Robots, VR vai jebkura cita ierīce nav mērķis, bet līdzeklis, kas palīdz konkrētu mērķi sasniegt ātrāk, taustāmāk un skolēnam saprotamāk.
2. Pieredze un projekti palīdz “izkāpt” no darba lapām
Gan pētījumi, gan skolotāju pieredze parāda to, ka nodarbībās, kur skolēni paši mēģina, eksperimentē, modelē un skaidro savus rezultātus, sasniegumi STEM jomā parasti ir augstāki, bet interese noturīgāka. Matemātika, fizika un dabaszinības kļūst saprotamākas, ja tās var redzēt un sajust, ne tikai izlasīt un līdz ar to, tās kļūst tuvākas skolēnam.
Tehnoloģijas šeit ir ļoti pateicīgs instruments. Piemēram:
- ar Sphero RVR+ var mērīt bremzēšanas ceļu uz dažādām virsmām un pēc tam analizēt iegūtos datus;
- Sphero Indi palīdz saprast, kā ātrums un pagriezieni saistās ar drošu pārvietošanos un kustības likumsakarībām, vai arī izprast algoritmus vizuālā veidā;
- Blue-Bot vai Āra robots ļauj nostiprināt reizināšanu, koordinātu režģi vai valodas likumus, izbraucot līdz pareizajai atbildei;
- ar LEGO SPIKE un LEGO Science var uzbūvēt un izmērīt reālus modeļus, nevis tikai skatīties uz zīmējumu grāmatā.
Ideja ir vienkārša: vispirms skolēni izdara un pamana, un tikai tad mēs kopā noformulējam likumu vai sakarību, vai arī otradi, mēs pārbaudam to, vai tas, ko mēs iemācījāmies teorijā ir pielietojams dzīvē un kā.
3. Integrāciju var plānot pa līmeņiem: no “mazā soļa” līdz projektam
Ļoti bieži dzirdām to, ka šādu risinājumu ieviešana stundās prasa ļoti daudz laika, mācību vielas apguvei atvēlētais laiks ir īss un ir bailes uzsākt, jo nav pietiekošas tehniskās zināšanas. Lai mazinātu šo sajūtu, mēs semināra laikā centāmies parādīt, kā ar maziem soļiem, kuros nav jāiegulda liels papildus darbs vai jāvelta lielākā daļa stundas, mēs tik un tā varam sasniegt rezultātus.
Pirmais līmenis ir mazais solis: 5–10 minūšu aktivitāte stundas sākumā vai beigās. Piemēram, Blue-Bot maršruts kā īsa pārbaude, vai arī Sphero Indi izmantošana, lai atkārtotu ģeometriskās formas vai kustības jēdzienus. Svarīgi, ka šeit nav jāveido jauns saturs, tiek izmantoti tie paši uzdevumi, kas būtu burtnīcā vai darba lapā, tikai citā formā.
Otrais līmenis: stundas aktivitāte 15–20 minūšu garumā. Tā var būt grupu izpēte vai staciju darbs, kur viena no stacijām ir ar robotu, LEGO vai citu rīku. Piemēram, ar RVR+ skolēni mēra bremzēšanas ceļu, ar LEGO SPIKE modelē konstrukciju, ar Ozobot pēta algoritmisku domāšanu, kamēr pārējās stacijas ir bez tehnoloģijām.
Trešais līmenis: projekts vai tematisks modulis, kas ilgst vairākas stundas. Šeit skolēni paši plāno, programmē un veido prototipus reālām problēmām, piemēram, vides jautājumu risināšanai vai pilsoniskajai līdzdalībai. Šādos projektos bieži ienāk arī xTool lāzergriezēji, plakātu un prezentāciju veidošana, izstādes u.c.
Svarīgākais, ko gribējām seminārā uzsvērt: nav jālec uzreiz trešajā līmenī. Pilnīgi pietiek ar vienu mazu, bet regulāru soli, lai gan skolotājs, gan skolēni sajustu, ka tehnoloģijas nav tikai “pie prezentācijām”, bet daļa no mācību procesa.
4. Izaicinājumi ir daļa no procesa un uz tiem var sagatavoties
Protams, kādreiz neizbēgami arī būs kādi izaicinājumi un tā ir realitāte ar jebkuru jauno lieto, un, it sevišķi ar tehnoloģijām. Kādā brīdī Jūs noteikti saskarsieties ar laika trūkumu, sagatavošanās slodzi, tehniskās ķibeles, lielas klases un ļoti atšķirīgus skolēnus (tostarp ar UDHS un citām vajadzībām), kā arī faktu, ka bieži vien skolai ir 2–3 roboti uz 25 bērniem.
Šīs ir normālas bažas, nevis pierādījums, ka skolotājs “neprot”. Tieši tāpēc ir vērts ieviest dažus iepriekš izdomātus mehānismus, kas palīdz noturēt kontroli:
- viens mazs solis vienai konkrētai tēmai, nevis visu stundu pārbūve;
- vienmēr gatavs plāns B: tas pats uzdevums uz papīra vai bez robota, ja tehnika pieviļ;
- darbs grupās ar lomām, lai ne visi vienlaikus raujas pie viena robota, bet katram ir nozīmīga loma (programmētājs, maršruta plānotājs, pierakstītājs, ziņotājs);
- uzdevumu līmeņi, nevis 30 dažādi uzdevumi, bet pamatuzdevums visiem un viena-divas papildus pakāpes tiem, kas tiek galā ātrāk;
- skolēni kā tehniskie palīgi, kas palīdz pieslēgt, restartēt, pielādēt, kamēr skolotājs fokusējas uz mācību saturu, nevis “vadiņiem”.
Kad šie drošības “enkuri” ir izdomāti iepriekš, drosme pamēģināt ko jaunu aug daudz straujāk.
5. Katrai skolai ir savs starts, tāpēc svarīgākais ir atrast savu pirmo soli
Ne visās skolās šobrīd ir savs tehnoloģijas arsenāls vai moderni STEM laboratoriju risinājumi. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējas pamēģināt un eksperimentēt, lai saprastu, kas tieši Jums derētu.
Daļa skolu sāk ar to, ka izmanto STEM un pilsoniskās līdzdalības programmas, kur skolēni tehnoloģijas iepazīst ārpus savas skolas sienām, ko var lieliski izmantot, lai arī saprastu kā skolēni reaģē, vai viņiem palīdz labāk apgūt vielu un kādi rīki būtu noderīgi Jums skolā. Citi izmanto testa un pilotprogrammas, kur uz noteiktu laiku tiek nodrošināts neliels robotu vai LEGO komplektu skaits konkrēta mācību mērķa sasniegšanai. Vēl cita ceļa sākums ir mazs pašvaldības vai skolas projekts, kur tiek iegādāti daži rīki vienai klašu grupai un skolotājs saņem metodisko atbalstu.
Svarīgais ir nevis tas, cik “moderni” izskatās aprīkojums, bet vai skolā ir:
- skaidrs mērķis, ko ar to grib panākt,
- kāds cilvēks vai neliela komanda, kas ir gatava pamēģināt,
- iespēja pēc pirmās pieredzes kopā izvērtēt: kas nostrādāja un ko mēs gribam darīt tālāk.